Palīdzēt vajag tiem, kas prot palīdzību novērtēt. Ja draudzība balstās tikai uz to, ka tu dod, bet viņa ņem
Vakarā piezvanīja kaimiņiene: «Tev ir skaists servīzes komplekts, bet man rīt būs viesi. Aizdod man servīzi svētkiem»
Zane stāvēja koridorā, vienā rokā turot telefonu, otrā — bērna zīmējumu, kuru tikko bija noņēmusi no sienas.
— Gunta, es nezinu… — Zane sāka nedroši. — Šī servīze ir ļoti dārga…
— Zane, nu ko tu kā maza? — pārtrauca kaimiņiene. — Man taču tikai uz vienu vakaru! Naurim piešķīra paaugstinājumu, gribu galdu uzklāt kā nākas. Bet tava servīze — vienkārši skaistums! Manējie šķīvji jau visi plaisās, tas nav zolīdi. Tev taču rīt neviena nav? Nekādu viesu?
Zane nopūtās, atceroties, kā pirmoreiz izņēma šo servīzi — kāzu gadadienā pirms trim gadiem. Pēteris toreiz smaidīja tā, it kā viņa būtu zvaigzni no debesīm noplūkusi. Servīze maksāja mēnešalgu sekretārei juridiskajā birojā — vienīgajā darbā, kuru viņa pēc bērna kopšanas atvaļinājuma spēja dabūt.
— Labi, Gunta, paņem. Tikai uzmanīgi, labi?
Gunta uzplauka.
— Ak, paldies! Es rīt no rīta ieskriešu. Tu mani ļoti izglābi!
Septembra rīts bija apmācies. Zane vārīja kafiju, kad pie durvīm piezvanīja.
— O, jau uz darbu posies? — Gunta bez ceremonijām ielūkojās dzīvoklī. — Es ātri! Tu servīzi sagatavoji?
Zane klusējot pamāja ar galvu uz kasti priekšnamā.
— Tur starp šķīvjiem ir divi kārtīgi burbuļplēves slāņi. Esi uzmanīga.
Gunta pacēla kasti.
— Tik daudz neuztraucies! — viņa piemiedza ar aci. — Viss būs atdots tīrs un neskarts.
Zane ar skatienu pavadīja aizveramās durvis. Pēteris iznāca no vannas istabas, ar dvieli slaucīdams matus.
— Kas tas bija?
— Gunta. Servīzi paņēma.
Pēteris sastinga.
— Kuru servīzi?
— Mūsu. To, ko mēs uz gadadienu nopirkām.
Dvielis nolaidās.
— Tu atdevi viņai MŪSU servīzi? To pašu?
Zane satvēra krūzi ar abām rokām.
— Viņa tikai uz vienu dienu paņēma. Naurim paaugstinājums, viņa gribēja smuki galdu uzklāt.
— Un kopš kura laika citu paaugstinājumi ir mūsu problēma? — Pēteris apsēdās pretī. — Zane, tā ir dārga servīze! Un tu to dod cilvēkiem, kuri pagājušajā gadā mums neatdeva pannu! Atceries? Tavu mīļāko, ar keramikas pārklājumu.
— Pēteri, tas ir kas cits. Servīze nav panna…
— Tu vienmēr tā dari, — Pēteris piecēlās, — vienmēr piekāpies. Dažreiz man liekas, ja kāds palūgtu mūsu gultu, tu teiktu: «Protams, ņemiet, mēs jau kaut kā uz grīdas pagulēsim». Zane izelpoja, cenšoties paklusēt.
— Tu būtu redzējis, kā viņa lūdza. Neērti bija atteikt.
— Bet man ir ērti par svešu paaugstinājumu maksāt ar mūsu servīzi? — Pēteris uzvilka jaku. — Es eju uz darbu. Un zini ko? Ja kaut kas pazudīs vai saplīsīs — nezvani man. Durvis aizvērās, atstājot Zani tukšā virtuvē.
Vakarā Zane pārnāca mājās nogurusi. Visu dienu viņa nespēja koncentrēties — vispirms dēļ sarunas ar Pēteri, pēc tam dēļ priekšnieka aizrādījuma. Viņa ignorēja Guntas zvanu — nebija spēka runāt. Gribējās tikai apgulties un aizmigt.
Bet, kad desmitos vakarā pie durvīm atskanēja zvans un uz sliekšņa parādījās smaidīga Gunta ar kasti rokās, Zane sajuta atvieglojumu.
— Atgriežu vērtību! — pasludināja kaimiņiene, sniedzot kasti. — Viss bija lieliski, viesi novērtēja galda klājumu. Milzīgs paldies!
Zane paņēma kasti.
— Nekas. Priecājos, ka viss labi izdevās.
— Tu būtu redzējusi, kā mans priekšnieks uz galdu skatījās! — Gunta burtiski staroja. — Nauris pēc viesu aiziešanas teica, ka visu esmu ideāli noorganizējusi.
— Lieliski, — Zane viegli pasmaidīja. — Piedod, es šodien ļoti nogurusi…
— Jā-jā, protams! — Gunta pamāja ar roku un devās uz liftu. — Vēlreiz paldies!
Zane aizvēra durvis un nolika kasti uz galda. Atvēra to, atritinot burbuļplēvi.
Daži šķīvji, divas tasītes, trīs apakštasītes… Zane sarauca pieri un sāka skaitīt. Viens, divi, trīs… Nebija divu deserta šķīvju, tējkannas un cukurtrauka. Zane paņēma telefonu un piezvanīja Guntai.
— Hallo! — kaimiņienes balss skanēja neparasti moža tik vēlam vakaram.
— Gunta, sveika vēlreiz. Klausies, es te apskatījos… šķiet, ne viss ir atgriezts. Trūkst divu deserta šķīvju, tējkannas un cukurtrauka.
Pauze.
— Ak, Zane, piedod, es pavisam aizmirsu! — Gunta sāka runāt ātrāk. — Tējkanna un cukurtrauks palika pie manis virtuvē, bet divi šķīvji… zini, tāda nepatīkama lieta — viens no viesiem ar elkoni aizķēra, un tie nokrita. Es rīt ieskriešu, atdošu tējkannu un cukurtrauku!
— Bet šķīvji? — Zanei palika auksti iekšā.
— Nu, saplīsa viņi, Zane. Gadās! Es tev nopirkšu jaunus, neuztraucies.
— Gunta, tas bija komplekts, — Zane centās runāt mierīgi. — To pa daļām nenopirksi.
— Nu, nepārspīlē! Šķīvji ir šķīvji, atradīsim līdzīgus, neviens pat nepamanīs.
Zane aizvēra acis.
— Labi, rīt visu pārrunāsim. Atnes, lūdzu, tējkannu un cukurtrauku.
— Protams-protams! Ar labunakti!
Gunta atslēdzās. Zane apsēdās uz krēsla. Kā viņa par to pateiks Pēterim?
No rīta Pēteris devās uz darbu agrāk nekā parasti, nemaz neieejot virtuvē. Birojā diena vilkās bezgalīgi. Pusdienlaikā atnāca ziņa no Guntas:
«Sveika! Piedod, šodien nekā nevaru ieskriet, darbi uzkrita. Var rīt?» Zane nopūtās. Tātad vēl diennakti būs jāgaida. Vakarā, pārnākusi mājās, viņa atrada Pēteri virtuvē. Viņš virināja skapīšus, it kā kaut ko meklētu.
— Sveiks, — Zane apstājās durvīs.
— Kur ir servīze? — viņš pagriezās. — Gunta neatdeva?
— Atdeva, bet… — Zane dziļi ieelpoja. — Daļa palika pie viņas. Viņa rīt solīja atnest.
— Daļa? — Pēteris sakrustoja rokas uz krūtīm. — Un kura daļa ir pie mums, bet kura pie viņas? Zane klusējot izvilka kasti ar traukiem.
— Šeit ir tas, ko viņa atdeva. Pēteris pārskaitīja saturu, viņa seja kļuva arvien drūmāka.
— Un kur pārējais?
— Tējkanna un cukurtrauks pie viņas, viņa aizmirsusi tos atnest. Bet divi deserta šķīvji… saplīsa. Viņš lēni nolika pēdējo šķīvi uz galda.
— Saplīsa, — viņš atkārtoja klusi. — Bet es taču brīdināju.
— Es nezināju, ka tā notiks! — iesaucās Zane. — Viņa teica, ka nopirks jaunus.
— Jaunus? — Pēteris rūgti pasmīnēja. — Zane, to servīzi izlaida ierobežotā sērijā. Jaunu tādu vairs nav.
— Viņa to nezina. Es viņai paskaidrošu rīt.
— Nē, — Pēteris papurināja galvu. — Es pats paskaidrošu. Tieši tagad. Viņš devās pie durvīm.
— Pagaidi! — Zane gāja viņam pakaļ. — Jau vēls, rīt visu atrisināsim.
— Rīt viņi vēl kaut ko «aizmirsīs» atdot, — viņš, neatskatoties, noteica un izgāja no dzīvokļa.
Zane palika stāvēt priekšnamā, klausoties, kā viņa soļi attālinās pa kāpnēm. Pēc piecpadsmit minūtēm Pēteris atgriezās. Viņa seja bija neizteiksmīga.
— Nu? — Zane nervozi raustīja piedurkni.
Lasi vēl: Kāpēc nedrīkst pacelt no zemes atrastu lietu – ko tas var nodarīt
— Nauris nav mājās, — Pēteris iegāja virtuvē. — Bet Gunta pateica, ka tējkanna un cukurtrauks pie viņas mammas — viņa tos pēc ballītes aizdevusi. Un atdošot pēc nedēļas.
— Ko? — Zane neticēja savām ausīm. — Viņa man pat par to neteica!
— Bet tu gaidīji godīgumu? — Pēteris apsēdās pie galda. — No cilvēka, kas ņem svešas lietas un tālāk tās izdala? Zane apsēdās viņam pretī.
— Ko mums darīt?
— Es viņai teicu, ka ja pēc divām dienām viss nebūs atdots — tad… Un kāpēc man būtu jāpacieš, ka citi izmanto mūsu labestību? Tu vienmēr visiem piekāpies, un beigās mēs zaudējam.
— Bet tā taču ir tikai servīze…
— Runa nav par servīzi! — Pēteris pacēla balsi. — Runa ir par cieņu. Par to, ka tu ļauj citiem par tevi kājas slaucīt. Vispirms panna, tagad servīze. Kas būs tālāk? Zane nolaida acis.
— Es tikai gribēju palīdzēt.
— Palīdzēt vajag tiem, kas prot palīdzību novērtēt, — klusi noteica Pēteris. — Nevis tiem, kas redz tevī bezmaksas veikalu. Pēc divām dienām viņi vakariņoja, kad pie durvīm atskanēja zvans. Zane gāja atvērt. Uz sliekšņa stāvēja Gunta ar mazu kasti.
— Lūk, — viņa pasniedza kasti Zanei, neskatoties viņai acīs. — Tējkanna un cukurtrauks. Piedod, ka tā sanāca.
— Bet šķīvji? — jautāja Zane.
— Es taču teicu — tie saplīsa. Mēs nopirksim jaunus.
— Tie bija no ierobežotas sērijas, — sacīja Zane. — Tos vairs neražo.
— Nu, ak, piedod! — Gunta izpleta rokas. — Es taču ne speciāli! Varu naudu samaksāt, ja tas tik svarīgi.
— Tu vismaz zini, cik tie maksāja? — no Zanes muguras parādījās Pēteris. Gunta sarauca pieri.
— Nē. Bet diez vai tur bija vesela bagātība.
— Divi šķīvji — apmēram simtu.
— Ko? — Gunta atkāpās. — Jūs traki? Par šķīvjiem?!
— Par šķīvjiem no servīzes, kuru tu pēc tam saplēsi!
— Lielas lietas, šķīvji! — sašutusi iesaucās Gunta. — Jums taču vēl vesela kaudze palikusi!
Zane dziļi ieelpoja.
— Gunta, es gribu, lai tu atlīdzini saplēsto šķīvju vērtību. Un lai tu nekad, — viņa uzsvēra šo vārdu, — nekad vairs man neko neprasītu.
— Nu tad jau man nav izvēles! — viņa izvilka maku un izņēma vairākas banknotes. — Ņem! Un zini ko? Es domāju, mēs esam kaimiņi, draugi! Bet jūs…
— Draugi svešas lietas saviem radiem tālāk nedalītu, — mierīgi sacīja Pēteris, paņemot naudu. — Un saudzīgi izturētos pret to, kas paņemts uz laiku!
Lasi vēl: Biezpiena un kabaču pankūkas – kombinācijas, kas papildina viena otru
— Uz redzēšanos, Gunta, — Zane sāka aizvērt durvis.
— Nekad nebūtu domājusi, ka jūs esat tik sīkumaini! — iesaucās kaimiņiene pēdējā brīdī. Durvis aizvērās. Zane atspiedās pret tām ar muguru un aizvēra acis.
— Tu esi malacis, — Pēteris apskāva viņu ap pleciem.
— Es jūtos briesmīgi, — Zane čukstēja. — Viņa bija mana vienīgā draudzene šajā mājā.
— Ja draudzība balstās tikai uz to, ka tu dod, bet viņa ņem, — pārdomāti teica Pēteris, — tā nav draudzība. Tā ir izmantošana. Zane pamāja ar galvu, joprojām neatverot acis.
Septembris tuvojās beigām. Aiz loga smidzināja lietus. Priekšā bija jauna dzīve, jaunas problēmas un jauni lēmumi. Un, iespējams, jauni kaimiņi, ar kuriem viņi sadraudzēsies. Bet kuriem viņi vairs neaizdos servīzi. To Zane tagad zināja pavisam droši.
